Edgars Lipors
Gundars Kalniņš
Uģis Treide
Andris Balcers
Jānis Krūmiņš
Raimonds Kundziņš
Ēriks Ēriksons
1980.gadā vēstures skolotājs Māris Ošs izveidoja J.Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras kopu : ,,…Iekšējā prasība man bija pēc kareiviskāka repertuāra, jo no ģenerāļa Jāņa Lāča māsas Leontīnes biju apguvis bravūrīgākas strēlnieku dziesmas” atceras Māris Ošs, kad viņš tika uzaicināts piedalīties folkloras draugu kopas Skandinieki izveidošanā, ,,…tādēļ nolēmu izveidot pats savu dziedātāju ansambli. 1980.gada maijā Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzejā, Juglas ezera krastā ar vizuāli atbilstoši atlasītiem puišiem, notika pirmais karavīru dziesmu mēģinājums. Dokumentālās filmas Strēlnieku zvaigznājs kinooperators Andris Slapiņš uzaicināja manus 22 puišus piedalīties filmas epizodes filmēšanā Doles salā, kur tika inscinēta latviešu strēlnieku 1918. gadā Maskavā svinēto Jāņu turpinājums. Tika atvesti latviešu strēlnieki no visas Latvijas. Filmas kinorežisors Juris Podnieks apgādāja manus puišus ar strēlnieku cepurēm no Rīgas kinostudijas rekvizītiem, ar kurām uzstājāmies arī vēlākos koncertos Latvijas Komjaunatnes radošās jaunatnes nometnē Gaujienā, Murjāņu sporta internātskolā, Latviešu strēlnieku muzejā, Latvijas Valsts Fizkultūras institūtā, Dailes teātrī , Teātra muzejā, RPI nometnē ,,Ronīši” u.c.”
Juris Podnieks arī izpalīdzēja ar strēlnieku dzīvesvietu adresēm, kas deva mums iespēju ne tikai apgūt latviešu strēlnieku dziesmas (pierakstīt un saglabāt tās nākamajām paaudzēm) no pirmavota- ar pierakstos nefiksējamu intonāciju, izpildījuma manieri, bet arī nepastarpināti pārņemt strēlnieku mantojumu- viņu cīņas motivāciju, dzīves pozīciju.
J.Vācieša ansamblī mēs viegli spējām sevi identificēt ar vīrišķīgajiem latviešu strēlniekiem, jo bijām pulcējušies dziedāt griboši, boksu un cīņas sportu mīloši latviešu jaunieši. Tiekoties ar latviešu strēlniekiem, intervējot viņus uzzinājām, ka minētās aizraušanās bija populāras arī strēlnieku vidū, bet vairāk par visu mūs vienoja Latvijas mīlestība, izteiktās nacionālisma jūtas.
Protams, tas nesaskanēja ar PSKP ideoloģiju, tādēļ Latvijas PSR VDK 1982. gadā safabricēja krimināllietu pret Māri Ošu, kurš tika apcietināts. ,,J.Vācieša vārdā nosauktā Engures folkloras kopa” pārkārtojās un daļa no dalībniekiem un jaunpienācēji turpināja darboties toreizējā Dailes teātra direktora Bērtuļa Piziča vadībā, ar kuru bijām iepazinušies pēc uzstāšanās Dailes teātrī.
Tomēr atkal sekoja Latvijas PSR VDK spiediens, un vēlreiz daļa no dalībniekiem un papildinājums pārgrupējāmies, lai turpinātu latviešu karavīru kultūras mantojuma popularizēšanu nu jau Liepavota sastāvā.
“Vilki”
Lai pilnveidotu repertuāru, grupa nolēma cītīgi apgūt senās karavīru dziesmas. Līdz ar šo ideju 1992. gada 5. novembrī tika mainīts grupas nosaukums, un kopš tā laika mēs esam vīru kopa “VILKI”.
Vīru kopas “VILKI” repertuāra pamatā ir karavīru dziesmas no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Dziesmas repertuāram tiek meklētas E. Melngaiļa, A. Jurjāna, J. Vītoliņa, A. Krūmiņa savāktajos latviešu tautas mūzikas materiālos, bet lielu daļa I pasaules kara latviešu strēlnieku, brīvības cīņu, II pasaules kara latviešu leģionāru un nacionālo partizānu dziesmas ir pierakstītas no šo cīņu dalībniekiem.
Kopas sastāvā patreiz darbojas 7 vīri, kuriem tuva karavīra dzīvesziņa. Katrs no kopas dalībniekiem pieprot arī kādu no senajiem arodiem – apstrādā koku, ādu, gatavo senos mūzikas instrumentus, kaļ 10. – 13. gs. rotas. Arī liela daļa no mūsu tērpiem ir pašu roku gatavoti – šūti krekli, vamži, ādas apavi, kaltas rotas. Tas viss izgatavots, pētot arheoloģiskajos izrakumos Latvijā atrastos 10. – 13. gs. tērpu fragmentus un etnogrāfiskos materiālus. Senie mūzikas instrumenti, kurus izmantojam, ir mūsu gatavoti. Karavīrs nav atrauts no ikdienas dzīves rituma, tādēļ mūsu repertuārā ir dziesmas kuras aptver cilvēka dzīvi no šūpuļa līdz kapam, latviešu godu, gadskārtu svētku dziesmas u.t.t.. Bieži savas zināšanas pielietojam ievadot dzīvē jaunlaulātos(vedības), vadot krustabas, vai pavadot pēdējā gaitā(bedības), svinot gadskārtu svētkus un mācot to darīt citiem.
Par svarīgāko mūsu darbības mērķi uzskatām, popularizēt un nodot nākamajām paaudzēm mūsu bagāto kultūras mantojumu, jo īpaši noklusēto krāšņo un bagātīgo karavīru dziesmu klāstu. Lai to realizētu bieži uzstājamies skolās un armijas daļās.
Skolās jaunākajai paaudzei stāstām par mūsu saknēm, par seno karavīru apģērbu, bruņojumu, par mūzikas instrumentiem, par 20. gadsimta latviešu brīvības cīnītājiem viņu patriotismu, nacionālo garu un pašaizliedzību cīņās par mūsu zemes brīvību. Tās nav sausas lekcijas, bet karavīra ceļa ilustrācija ar dziesmām, rituāliem un reāliem stāstiem no kara gaitām.
Festivālos un koncertos ārpus Latvijas demonstrējam latviešu folkloras skanējuma daudzveidību, mūzikas instrumentu dažādību, to izmantošanu dziesmās, dejās , rotaļās un senajos rituālos.
Darbība
Mūsu darbības laikā esam noformulējuši savu mērķi: apkopojot informāciju, izprast latviešu karavīru dzīvesziņu visos laikos un to popularizēt. Līdz šim esam realizējuši daudzas ieceres ar dažādu projektu palīdzību. Galvenie no tiem ir koncert-lekciju cikli mācību iestādēs visā Latvijā, kas veicina patriotisko audzināšanu. Mūsu izveidotās koncert-lekcijas ir arī informācijas pasniegšanas veids dažāda vecuma klausītājiem, kas sevī ietver visu laiku latviešu karavīru dziesmu izlasi, seno tērpu, ieroču, rotu atdarinājumu un mūzikas instrumentu demonstrējumu, video un foto materiālu apskati. Pieredze rāda, ka jaunākai paaudzei ļoti saistošas liekas mūsu vadītās praktiskās aktivitātes, kuru laikā ir iespēja pārbaudīt savu spēku un veiklību šaušanā ar loku, cirvja un šķēpa mešanā mērķī, kā arī citās senās latviešu spēka un veiklības spēlēs. Mūsu uzstāšanās bieži bijusi saistīta ar ritualizētām darbībām.
