Ainu mūziķa OKI koncerti Latvijā un Lietuvā
4. novembris plkst. 20.00 Oki koncerts Valmiermuižā
5. novembris plkst. 20.00 atvērtais mēģinājums MĀ telpā ar IDEAGNŌSIS kustību grupu un koklētāju Laimu Jansoni
7. novembris plkst. 19.00, Kauņā, Lietuvas Izglītības vēstures muzejā, Vytauto pr.52 – Senās zemes dziesmas – Ainu un lietuviešu tautas mūzika – OKI un Laurita Peleniūtė no projekta “Promočių giesmės”
8. novembrī plkst. 19.00, Viļņā, Miesto Laboratorija, Senās zemes dziesmas – Ainu un lietuviešu tautas mūzika – Oki koncerts ar Laurita Peleniūtė no projekta “Promočių giesmės”
10. novembrī plkst. 19.00 Pasaules mūzikas festivāla PORTA ietvaros Von Stricka villā – Oki koncerts ar SHONO no Burjatijas
11.novembrī plkst. 16.00 Oki koncerts un radošā darbnīca – Drabešu amatu mājā, Amatas novads
Oki Kano
Dzimis japāņu-ainu ģimenē. Studējis Tokijas Daiļamatniecības universitātē. 1987. gadā pārvācās uz Ņujorku, kur strādāja ar specefektiem filmu producēšanā. 1992. gadā Oki atgriezās Japānā, kur ieguva savu pirmo tradicionālo ainu stīgu instrument – tonkori, kurš ir radies Sahalīnā. Kaut arī šis instruments ir apskatāms dažādos muzejos aiz stikla, nebija zināms vairs gandrīz neviens tradicionālais tonkori spēlētājs. 1996. gadā Oki iznāca pirmais albums ‘Kamuy kor nurpurpe’. Nedaudz vēlāk viņš nodibināja Chikar Studio, lai veicinātu arī citu ainu mūziķu radošās izpausmes un starptautiski popularizētu ainu māksliniekus. Chikar Studio starplaikā ir izdevuši 20 albumus, ieskaitot tradicionālo dziedātāju Umeko Ando un tradicionālo sieviešu dziedāšanas grupu Marewrew, kura dzied tradicionālās ainu deju dziesmas “Upopo”. Oki ir Oki Dub Ainu Band vadītājs, kurā galvenais instruments ir tonkori apvienojumā ar bungu komplektu, basģitāru, taustiņinstrumentu un heavy dub sound. Grupa uzstājas festivālos Japānā un visā pasaulē.
Diskogrāfija: Kamuy Kor Nurpurpe (1996) / Hankapuy (1999) / No One’s Land (2002) / Dub Ainu (2004) / Tonkori (2005) / Dub Ainu Deluxe (2006) / OKI Dub Ainu Band (2007) / Sakhalin Rock (2010) / Utarhythm (2016)
Producents: Umeko Ando, Ihunke (2001) / Umeko Ando, Upopo Sanke (2003) / Marewrew, Mottoite Hissorine (2012) / Kita to Minami (2012) / Marewrew, Marewrew (2016)
TONKORI
Izveidojies ziemeļu salā Karafuto (Sahalīna), tonkori ir vienīgais stīgu instruments ainu muzikālajā tradīcijā. Tas ir iegarens, plakans instruments, no kura var izvilināt noslēpumainus virstoņus. Šie toņi rodas instrumenta plānā korpusa dēļ, kas ļauj skaņai ievibrēt tā iekšieni. Vienkāršais stīgu tiltiņš tur 3-5 stīgas, kuras skaņojums ir ļoti ierobežots, tāpēc spēlētājam ir nepieciešams spēlēt ritmu variācijas, lai uzturētu interesi. Instrumenta skaņveide būtiski atšķiras no Rietumu, kā arī tradicionālās japāņu mūzikas.
MUKKURI
Ainiem raksturīgs vargāna paveids, izgatavots no bambusa, kuru ar vienu roku tur pie mutes, bet ar otru roku rausta striķīti, kas kustina bambusa mēlīti.
Oki solo
Oki Dub Ainu Band
Ainu mūzika
Par ainiem
Ainu tauta ir minoritāte Japānas ziemeļos – aptuveni 24 000 cilvēki sevi vēl dēvē par ainiem. Tradicionāli aini nodarbojušies ar medīšanu, zvejošanu un augu vākšanu. Vārds “ainu” nozīmē – cilvēks. Ainu paražas un dzīves veids vēsturiski būtiski atšķīrās no kaimiņtautām – japāņiem, korejiešiem un ķīniešiem, kuri jau kopš senatnes bijuši lauksaimnieki. Ainiem ir sava valoda, kuru šobrīd tikai vairs retais runā, un arī izskatā viņi atšķiras no kaimiņiem. Ainu tauta vēsturiski sadalās trīs galvenās grupās, kuras dzīvojušas šodienas Japānas un Krievijas teritorijās– Kuriļu, Sahalīnas un Hokaido aini. Hokaido sala ir bijusi ainu apdzīvota teritorija, kuru jau 16.gadsimtā pakāpeniski pārņēma japāņi. Tradicionāli aini dzīvojuši mazās kopienās, kurās ietilpa līdz piecām ģimenēm, turklāt viņi sezonāli pārcēlās – vasarās uzturoties tuvāk jūrai, lai zvejotu, bet ziemās pārcēlās dziļāk zemes iekšzemē.
Ainu pasaules uzskata centrā ir dvēsele, kura piemīt gandrīz visām būtnēm. Cilvēka dvēsele miegā mēdz aizceļot, savukārt senču dvēseles var apmeklēt cilvēku sapņos. Šī ticība ir radījusi ļoti izsmalcinātus apbedīšanas rituālus, kas ietver ne tikai mirušus cilvēkus, bet arī nomedīto dzīvnieku, piem. lāču kaulu un pat zivju asaku īpaša apbedīšana, pēc dzīvnieku nomedīšanas un notiesāšanas. Ja mirušo ķermeņi netiek pienācīgi aprūpēti, to dvēseles var atgriezties pie dzīvajiem un izraisīt slimības un citas nelaimes. Ainu panteistiskajā pasaules uzskatā svarīgu vietu ieņem arī dieviņi – kamuy – kuri apdzīvo visu apkārtējo dabu. Tostarp ir dzīvnieku dievības, kuras savā dieviškajā pasaulē izskatās un dzīvo kā cilvēki, tikai ierodoties šajā pasaulē, pieņem dzīvnieku veidolu, lai atnestu cilvēkiem dāvanā gaļu un kažokus. Līdz ar to lācis pats nav dievība, bet pārvērties kalnu gars, kurš atnes dāvanā lāča gaļu un kažoku. Tikpat svarīga, kā lāču dievība, ir uguns dievība, kura dzīvo pavardā, kurš simbolizē ainu visumu. Citas svarīgas dievības ir lapsa, pūces kā nometnes dievības, roņi un dažādi citi mežu un jūras iemītnieki un putni. Ir arī saules un mēness, meža, ūdeņu un citas dievības. Paralēli šīm dabas dievībām ir arī wenkamuy – ļaunie gari, kuri uzdarbojas kā dažādas nelaimes, slimības un dēmoni, ar kuriem ainu tradicionālajās pasakās notiek sīvas cīņas.
Ainu reliģiskās prakses pārsvarā ir šamanistikas ceremonijas. Augsti cienīti šamaņi var būt gan sievietes, gan vīrieši, un ceremoniju uzbūve bieži ietver sevī vārīšanas elementu, kas pārsvarā ir sievietes joma. Viena no svarīgākajām ceremonijām ir lāča ceremonija, kura pamatā ir lāča apbērēšanas ceremonija. Tās nolūks ir nosūtīt lāča dvēseli atpakaļ kalnos, lai tā varētu atdzimt un atkal atnes ainiem gaļu un kažoku dāvanās.
Ainiem ir ļoti izsmalcināta mutvārdu vēstījumu tradīcija, kura ir iedalāma divās galvenās daļās – dziedāmās vārsmas un stāstāmā proza. Mītiskās vārsmas apdzied dievību rīcību, bet heroiskās vārsmas apraksta kultūrvaroni Okikurmi, kurš ar dievību palīdzību ir uzvarējis cīņā ar dēmoniem un nodibinājis ainu tautu, iemācot viņiem gan zvejošanas, gan medīšanas mākslu.
Ainu lietišķā māksla – grebumi, audumi, izrakstīšanas māksla un mūzika ir ar lielu estētisku vērtību. Hokaido ainiem raksturīgi bija audumi no augu šķiedrām (gobas iekšējās mizas šķiedras), Sahalīnas aini vairāk izmantoja zivju un medījumu ādas un kažokus. Kurīļu aini pazina grozu pīšanu, bet ne aušanu, tāpēc apģērbā izmantoja roņu un citu dzīvnieku ādas, kā arī putnu spalvas.
Ainu galvenie tradicionālie ēdieni ir lasis un brieža gaļa. To papildināja ar prosu, kuru mūsdienās aizstāj ar rīsiem, garšaugiem un mežā ievāktām saknēm.
Projektu atbalsta Japānas fonds
